Vīramāte pieprasīja veikt DNS testu, jo dēlam bija gaiši mati. Es biju pārliecināta, ka vīrs man uzticas, taču viņa māte izrādījās spītīgāka.
— Piedod, bet mamma nepārstāj par to runāt. Un ja nu viņai tomēr ir taisnība? Vai tu varētu veikt testu — vienkārši, lai beidzot pieliktu punktu šai lietai.
Es klusējot nopūtos. Es zināju, ka neesmu viņam bijusi neuzticīga un ka dēls ir viņa bērns. Taču pati lūgums veikt testu mani pārsteidza un lika aizdomāties.
Lasi arī: Uz konta ienāca nauda no nepazīstama sūtītāja – kā pareizi rīkoties
— Labi, es teicu. Mēs veiksim testu. Bet pēc tam tu izdarīsi to, ko lūgšu es.
Kad testa rezultāti bija gatavi, es sapulcināju visu ģimeni, lai paziņotu viņiem ko nozīmīgu.
Viss stāsts sākās zemāk…
Mēs ar Andri esam precējušies gandrīz četrus gadus. Mūsu laulība nebija ideāla, bet mēs mīlējām viens otru un vienmēr centāmies risināt problēmas kopā. Tomēr no paša sākuma pār mūsu attiecībām bija kāda ēna – viņa māte, Daiga.
Viņa neslēpa, ka neesmu viņai pa prātam. Par laimi, mēs dzīvojām atsevišķi, un tikšanās ar viņu aprobežojās ar svētkiem. Es centos neņemt pie sirds viņas piezīmes, bet pēc dēla piedzimšanas viss mainījās.
Daiga sāka nākt pie mums gandrīz katru dienu. Sākumā es domāju, ka viņa vienkārši vēlas palīdzēt, paskatīties uz mazdēlu, sniegt padomus. Taču ļoti drīz kļuva skaidrs, ka viņai ir pavisam cits mērķis.
— Andri, tev jāveic DNS tests, viņa atkārtoja atkal un atkal.
— Mammu, pietiek, — viņš atmeta ar roku. — Tas ir mans dēls, un es netaisos pārbaudīt acīmredzamo.
— Acīmredzamo? — viņa iesmējās. — Paskaties uz viņu pats. Nemaz nav līdzīgs. Gaiši mati, citādas acis. Vai tiešām tu to neredzi?
Es centos neņemt to pie sirds. Galu galā Andris zināja patiesību. Viņš man uzticējās. Taču Daiga izrādījās daudz neatlaidīgāka, nekā biju domājusi. Viņa katru dienu iedragāja viņa prātu, runāja ar citiem radiniekiem, pārliecinot viņus, ka bērns nav viņa. Un viņi sāka tam ticēt.
Kādudien Andris atgriezās mājās savādi noskaņots. Viņš klusēja, izvairījās no acu kontakta ar mani. Es jutu, ka kaut kas nav kārtībā.
— Piedod, bet mamma… viņa neliekas mierā. Un ja nu viņai ir taisnība? Vai tu vari veikt testu? Vienkārši, lai pieliktu punktu šim jautājumam.
Es saspiedu lūpas. Es nebiju viņu krāpusi. Es zināju, ka mans dēls ir viņa bērns. Bet lūgt viņam veikt testu bija kā dūriens sirdī. Viņš man neuzticējās.
Es dziļi ievilku elpu. Es zināju patiesību un biju pārliecināta, ka mūsu dēls ir Andra bērns. Taču pati doma par šo pārbaudi man bija negaidīta… Tas lika man aizdomāties – vai tiešām viņa šaubas bija tik lielas?
Un tas, kas notika tālāk, liek aizdomāties…
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā un uzzini, kas tieši notika un kā viss beidzās
— Labi, es teicu. Mēs veiksim testu. Bet pēc tam tu izdarīsi to, ko lūgšu es.
Andris izbrīnīts paskatījās uz mani, bet piekrita.
Mēs veicām testu. Pēc dažām dienām atnāca rezultāti: “Tēva iespējamība – 99,99%.” Andris atviegloti atvilka elpu, un Daiga pirmo reizi klusēja.
— Nu, lūk, mammu, tagad tu esi apmierināta? viņš jautāja, skatoties uz viņu.
Viņa paraustīja plecus.
Labi, kļūdījos. Bet tomēr…
Es vairs neklausījos. Manas mantas jau bija sakravātas.
— Kur tu ej? — Andris pārsteigts skatījās uz mani.
— Es aizeju. — Es paņēmu dēlu rokās un ieskatījos viņam acīs. — Es nevaru dzīvot ar cilvēku, kurš man neuzticas.
— Piedod, es kļūdījos! Es… es nekad negribēju tevi aizskart. Tā bija mamma…
— Tu ļāvi viņai izjaukt mūsu laulību. Tagad tev ar to būs jādzīvo.
Es aizgāju. Kopš tā laika vairs neesmu sazinājusies ne ar bijušo vīru, ne ar viņa ģimeni. Andris zvanīja, rakstīja, lūdza piedošanu, bet bija jau par vēlu. Reiz zaudētu uzticību vairs neatgūt.
Šī stāsta morāle – uzticība ir attiecību pamats, un, kad tā tiek sagrauta, ne vienmēr iespējams to atjaunot. Dažkārt labākā izvēle ir aiziet un sākt jaunu dzīvi, nekā palikt tur, kur tevi nenovērtē.
Varbūt kādam no jums ir bijusi līdzīga pieredze? Kā jūs rīkotos manā vietā? Ko jūs ieteiktu tiem, kas šobrīd saskaras ar līdzīgu situāciju? Dalieties savās domās komentāros!
